Man ir 70, dzīvoju Īrijā jaunu dzīvi, ar jaunu vīru, bet dēla man vairs nav…

57 gadu vecumā es zaudēju savu vienīgo dēlu. 67 gadu vecumā es pārcēlos dzīvot uz Īriju. Šis ir sarežģīts stāsts par manu atgriešanos

Dzīvē ir jāmācās novērtēt katru mirkli. Un ja šonakt nav sanācis izgulēties — nav jau par ko bēdāties, izgulēšos pa dienu vai nākamajā naktī. Galu galā — uz darbu vairs nav jāiet! Mīļākā nodarbe ir vienkārši nepieciešama — vienmēr jāatrod, ar ko sevi nodarbināt. Un, ja aizraušanos ir vairākas, tas ir simtkārt labāk. Jaunībā un briedumā visam nepietika laika, bet tagad tas ir. Katram gadalaikam savs prieks: pavasarī un vasarā — iemīļotā dārzkopība, rudenī un ziemā — grāmatas un filmas. Cik vēl nav izlasīts, cik vēl nav noskatīts!

Par sevi jāgādā

Rūpes par sevi — tas ir prātīgs uztura izvēle — jācenšas izvairīties no kaitīgiem produktiem, pat ja tie garšo. Dārzeņi, augļi, žāvēti augļi, rieksti, zivis, vistas gaļa, piena produkti, putras — to es cenšos sev atļaut. “Atļaut” — skaļi teikts, jo bieži mani ar riekstiem un žāvētajiem augļiem palutina bērni. No baltmaizes, kūpinājumiem un saldumiem izvairos. Kafiju gan mīlu. Bez tās pagaidām nevaru.

Un vēl katru rītu, ja vien laikapstākļi ļauj, piespiežu sevi iziet ārā. Kāpēc “piespiežu”? Kāpēc ne ar prieku? Nu, lai nesamākslotu — no rīta nākas sevi pierunāt: “Ej, mīļā, ej! Elpo svaigu gaisu! Tas taču sirdij labi! Arī kājām vajag kustību!”

Viena diena manā mūžā

Uldis piedzima negaisa laikā. Un es to nesaku pārnestā nozīmē, kaut arī cik ļoti bagāta ir šī metafora. Nē, tas bija burtiski negaiss — 1983. gada 2. augustā. Tā bija tāda nakts, kad debesis plīst pušu, un katra māte jūtas kā kāda kosmiska centra punkts. Viņš nāca pasaulē skaļš un ideāls. Tikmēr viņa tēvs — pie draugiem svinēja.

Es aizgāju no tā cilvēka vēl pirms Uldis pateica savu pirmo vārdu. Šim bērnam bija dvēsele, it kā viņš piedzimis ar jau aktivizētu bibliotēkas karti. Kad Uldim bija 7, mēs kļuvām par komandu pret visu pasauli. Mēs dalījām brokastu pārslu kastītes, iekšējos jociņus, vienādus džemperus un dīvainu interesi ar video par vāverēm. Viņš kļuva par manu līdzdalībnieku šajā ilgajā, nežilbinošajā spēlē. Un tad kādu dienu — viņa vienkārši vairs nebija.

Gaišreģe Vanga pareģojusi baisu prognozi, kas notiks ar Donaldu Trampu

Brīdis, kad nodzisa gaisma

Es neaprakstīšu telefona zvanu. Es neaprakstīšu ceļu un to ka tas notika. Ne jau tāpēc, ka nevarētu. Bet tāpēc, ka, ja es to darītu, tu šo rakstu neizlasītu līdz galam. Un es gribu, lai tu to izlasi. Es pateikšu tikai vienu: kad aiziet tavs bērns — tas nav vienkārši. Tas ir gravitācijas sabrukums. Tu kļūsti par vienkārši attālu, kas klīst ap savu ledusskapi. Uldim bija 28. Negadījums kalnos, tā teica. Pēkšņi.

Es to jutu desmit garus gadus. Piecos gados es novecoju par trīsdesmit. Es pārstāju cept. Pārstāju zīmēt. Pārstāju pamanīt, kad kāds man pietur durvis. Un tad kādā maija otrdienā, pirms trim gadiem, es piecēlos un pateicu: “Pietiek.” Un tur viss kļuva dīvaini.

Sievietes deklarācija

Man bija 67, es biju bez naudas un neatcerējos, kad pēdējo reizi tīrīju zobus ar diegu. Bet kaut kas noklikšķēja. Nē, pat neklikšķēja — iekrakšķēja. Es vairs negribēju tikai būt. Ne tā kā iepriekš — vairs negribēju. Es uzrakstīju vienu teikumu pavisam jaunā dienasgrāmatā, kas bija domāta kā sākums: “Ar šo es paziņoju par priecīgu dumpi.” Tajā pašā nedēļā es pārcēlos no mājas, kur atvilktnē vēl gulēja Ulda zeķes uz Īriju. Tajā pašā mēnesī pieteicos par aizvietotāj skolotāju latviešu skolā. Un pēc trim mēnešiem pārcēlos uz mazītiņu dzīvokli, kur saules gaisma krita uz grīdas tā, it kā aplaudētu par to, ka es esmu pamodusies.

Ļaujiet man pastāstīt par vidusskolēniem: viņi ir traki ar tiem telefoniem. Bet viņi arī ir mazi cilvēciņi, kuri izmisīgi grib, lai viņus pamana. Un es viņus redzu. Caur brillēm. Ar dvēseli. No pirmdienas līdz piektdienai. Es mācu angļu valodu, bioloģiju, algebru un visu citu, no kā izbēguši īstie skolotāji. Mani sauc par “miss Bi”. Es neciešu TikTok lekciju laikā. BET atļauju vienu deju pauzi nedēļā — viņiem tas patīk kā dārgums.

Man tik ļoti patīk šis darbs, ka darīšu to tik ilgi, kamēr atradīšu mašīnas atslēgas saldētavā un aizmirsīšu, kāpēc “cos(x)” nav vienkārši drukas kļūda.

Ilgu laiku nevarējām saprast kur vasarnīcā pazūd ūdens no mūsu paštaisītās dušas, līdz uzlikām kameras

Vecmāmiņa nekad negāja gulēt bez papīra lapas zem spilvena – kad uzzināju iemeslu, viss kļuva skaidrs

Kavalieris, kurš izskatās pēc nepatikšanām

Tātad. Dziļa ieelpa. Parunāsim par Bredu. Bredam ir 60. Viņš brauc ar motociklu. Viņam ir četri lina krekli. Viņš gatavo ar safrānu. Viņš mani sauc par “Džei-Bi”. Viņš parādījās dzejas vakarā, uz kuru mani pierunāja kaimiņiene — enerģijas plūsmu fane, kura reiz piespieda mani dzert seleriju sulu pilnmēness tikšanās laikā.

To vai es vēlos atgriezties Latvijā un kā man tagad iet uzzināsi otrajā lapā

Turpinājums otrajā lapā…